Nedēļa, kad es pārstāju steigties
Esmu taksists. Nevis tāpēc, ka sapņoju par to no bērnības, bet tā vienkārši sagadījās pēc tam, kad biroja darbs man izsūca visas dzīvības. Desmit stundas pie stūres, Rīgas sastrēgumi, nemitīga klientu plūsma. Un tomēr šajā darbā ir kaut kas terapeitisks. Tu vari klausīties savus mūzikas ierakstus, dzert kafiju un domāt par pilnīgi muļķīgām lietām. Vai arī nedomāt nemaz.
Tā arī sākās mans stāsts. Pagājušā gada rudens bija lietains un drūms. Es katru dienu braucu vienu un to pašu maršrutu, un man šķita, ka pat riteņi uz asfalta griežas garlaicīgi. Kaut kā pēc smagas maiņas, kad mājās bija tikai tukšs ledusskapis un bezgala garais vakars, es sēdēju pie datora. Ne jau tāpēc, ka gribējās ko īpašu. Vienkārši skatījos kādu latviešu foruma pavedienu, kur cilvēki apsprieda, kā pavadīt laiku. Un kāds ieminējās par online vavada. Es nodomāju – kāpēc ne? Tas nav nekas grandiozs, bet man vienmēr ir bijusi interese saprast, kā darbojas šī virtuālā pasaule, kur viss notiek tik ātri un vienkārši.
Pirmais vakars bija juceklīgs. Es reģistrējos, iemaksāju kādus desmit eiro un sāku griezt kaut kādus slotus. Man nebija ne jausmas, ko daru. Uz ekrāna zibēja krāsaini simboli, skanēja mūzika, un es, godīgi sakot, vairāk pētīju, kā viss ir uzbūvēts, nevis cenšos laimēt. Atceros, ka reiz pat ieguvu kādu nelielu summu, bet tā pazuda tikpat ātri, kā bija parādījusies. Es nosmējos un aizgāju gulēt. Nekādas vilšanās, nekādas eiforijas. Tikai doma, ka tas bija diezgan forši pavadīts laiks vienam, prom no realitātes.
Tomēr interesantākais sākās vēlāk. Pēc pāris nedēļām es atkal iegriezos tajā pašā vietnē. Toreiz bija svētdienas vakars, lija lietus, un es sapratu, ka manā dzīvē nav nekā tāda, kas mani īsti aizrautu. Draugi visi bija aizņemti, televizorā neko labu nerādīja. Tā nu es atkal atvēru pazīstamo lapu. Šoreiz es rīkojos apdomīgāk. Nevis steidzos un nespieda visas pogas pēc kārtas, bet pagāju cauri spēļu sarakstam. Un tad es pamanīju vienu spēli ar vienkāršu mehāniku un tiešraides sajūtu. Tur bija dīleris, īsts cilvēks, kurš sveicināja spēlētājus. Man tas likās tik dzīvi.
Es sāku spēlēt mazām likmēm. Tīri izklaidei. Atceros, ka vienu brīdi manā kontā atkal bija tikai daži centi. Un tad notika kaut kas tāds, ko es negaidīju. Es sāku vienkārši izbaudīt procesu. Nevis to, ka vinnēju, bet pašu spēles gaitu. Kā dīleris sajauc kārtis, kā es izvēlos, kad apstāties. Sajūta, ka es kontrolēju tikai savu lēmumu, nevis iznākumu, man deva mieru. Reizēm dzīvē ir tik daudz lietu, kuras nevari ietekmēt: sastrēgumi, rupji pasažieri, mašīnas bojājumi. Bet te, vismaz teorētiski, visas izvēles bija manas.
Vienā no vakariem es uzvarēju divsimt eiro. Tā nebija raķešu zinātne, bet man tā bija summa, kas spēja apmaksāt pāris pilnas degvielas bākas. Veselu nedēļu es jutos kā gudrais, kurš ir atklājis noslēpumu. Protams, vēlāk es sapratu, ka tā ir tikai nejaušība. Sekojošās dienās mana veiksme mainījās, un es zaudēju apmēram trešdaļu no laimesta. Bet pārsteidzošākais bija tas, ka es nejutu dusmas vai vilšanos. Es tikai pasmējos. Tā bija tā cena, ko samaksāju par izklaidi.
Es bieži braucu ar savu veco opeli un domāju par šo visu. Kāpēc daudzi cilvēki tiešsaistes kazino uztver tik traģiski? Varbūt tāpēc, ka viņi tajā ienāk nevis ar prieku, bet ar izmisumu. Viņi cer, ka spēle atrisinās viņu problēmas. Es esmu taksists. Mana alga ir niecīga, un es zinu, ka neviens klikšķis nepadarīs mani miljonāru. Bet tas arī nav vajadzīgs. Reizēm pietiek ar pašu spēles mirkli, ar mazo cerību, kas padara pelēko dienu gaišāku.
Kādu vakaru ar mani brauca kāds japāņu tūrists, kurš runāja tikai angliski. Mana angļu valoda ir diezgan vāja, bet mēs sadraudzējāmies. Viņš man stāstīja par savu ceļojumu, bet es klausījos un pamāju. Beigās viņš samaksāja un atstāja man trīs eiro dzeramnaudu. Neparasti, vai ne? Bet tajā brīdī es iedomājos – varbūt es varētu šos trīs eiro ielikt spēlē. Tas būtu smieklīgi. Un es pasmaidīju pats sev. Tā arī neizdarīju, jo sapratu – tā būtu tā pati kļūda, ko pieļauj daudzi. Sākt domāt, ka katra nejauša nauda ir ""dāvana no debesīm"", kuru vajag uzreiz iztērēt.
Laika gaitā es ievēroju vēl vienu lietu. Spēles man iemācīja saprast savu attieksmi pret naudu. Agrāk es bieži iztērēju algu uzreiz pirmajās dienās: kaut kādi sīkumi, kafejnīcas, liekas pirkumi. Tagad es kļuvu uzmanīgāks. Es skatos uz savu bankas kontu kā uz spēles galdu. Es zinu, cik daudz esmu gatavs tērēt izklaidei, un nekad nepārsniedzu šo robežu. Šī, ja var teikt, spēles loģika man palīdzēja arī reālajā dzīvē. Es sāku plānot. Tā ir dīvaina mācība, bet tā ir.
Pirms dažām nedēļām es atkal izmēģināju online vavada, jo bija tiešām brīva diena. Biju nolēmis, ka atvēlēšu šim priekam ne vairāk kā pusstundu. Un zini, ko? Es neko nelaimēju. Bet es pavadīju fantastisku laiku. Klausījos mūziku, dzēru tēju un vienkārši vēroju, kā mainās skaitļi. Pēc tam es aizvēru datoru ar pilnīgi mierīgu sirdi un devos pastaigā. Man bija prieks, ka es spēju ievērot savus noteikumus. Katra spēle nav tikai izklaide, tā ir arī sava rakstura pārbaude.
Dažiem cilvēkiem tas šķitīs stulbi. Viņi teiks – kā var mācīties dzīvi no azartspēlēm? Bet es neuztveru to kā veidu, kā nopelnīt. Es uztveru to kā laboratoriju, kurā es testēju savas reakcijas. Kad es laimēju, es skatos, vai es palieku mierīgs. Kad zaudēju, es skatos, vai es nekrītu panikā. Tā ir sava veida meditācija. Tas izklausās pretencio